Šī ir nopietna tēmu, par kuru šodien gribu uzrakstīt, par kuru mēs, kā vecāki ļoti grēkojam un ļauti vieglprātīgi pieejama – proti – bērnu radīšana, ģimenes dzīve, partnerattiecības, bērnu audzināšana….un tas viss ietver arī vecāku sajūtas, uzskatus un emocijas, ko piedzīvo ikdienā…
Manā grāmatplauktā ir kāda grāmata, kur vāka dizains mani ne visai uzrunā, bet uzraksts uz tās, lika man to paglabāt – Ceļš uz atveseļošanos, grāmata samērā bieza, ap 500 lpp, taču ar gadiem nebiju to atvērusi un pieķērusies lasīšanai, manā uztverē šajā grāmatā bija filozofisks stāsts kā atveseļoties, kā sevi sakārtot utml… Ak, kā es kļūdījos!
Grāmata atradās zemākajā plauktā, kur mazais dēls tika klāt un kādu dienu viņš šo grāmatu bija paņēmis un sāka dikti aktīvi to…..nu ne gluži plēst, bet tuvu tam, tāpēc paņēmu to nost, taču par cik viņa bija atvērta, pamanīju tekstu…..un ne tuvu tur nebija filozofisks stāsts. Tur bija apraksti par slimībām, par to kā tās ceļas no psihosomātikas viedokļa un kā tās ārstēt.
Grāmatas pirmajās nodaļās ir apraksti, kā piemēram, Slimība kā dzīves skola, Cilvēka dvēsele, Intuīcijas kāpināšana, Kādēļ slimo bērni?, Imūnsistēmas nostiprināšana, Slimības – to simptomātika un ceļoņi – zem šīs sadaļas seko daudz un dažādas slimības – Augsts asinsspiediens, Sirds ritma traucējumi, Hemoroīdi, Vēnu tromboze, Bronhīts, Mandeļu iekaisums, Vēdera uzpūšanās, Urīnpūšļa iekaisums un daudz, daudz citu slimību uzskaitījums.
Es sāku ar nodaļu – Kādēļ slimo bērni? Jo pēdējā laikā, mani 3 žiperi nemitīgi slimo ar klepu, iesnām, utml Sāku lasīt šo nodaļu un asaras bira aumaļām….
Citāts no nodaļas ”Kādēļ slimo bērni?” (autores Elfrīda Millere-Kainca, Beatrise Šteingašnere, grāmata Ceļš uz atveseļošanos, 1997, izdevējs Avots, 2001)
[…] Ja bērns saslimst, tas vecākiem nav vainas un soda jautājums. Bērns vienkārši ir atspoguļojums, proti, tāds, kuru vecākiem jāņem vērā. Visi vecāki var droši apstiprināt, ka viņi uz bērna slimību rreaģē daudz ātrāk nekā paši uz savu slimību. Tā aizkustina daudz ātrāk, jo mazuļi ir tik nevainīgi, un vecākiem viņu ir žēl.
Bērniem vienmēr rodas problēmas, ja viņi dzimuši laulībā, kurā notiek strīdi, vai laulībā, kura ir noslēgta uz nepareiziem pamatiem kā ”vajadzības laulība” vai ”mērķa laulība”, kā arī laulībā, kurā viens partneris ir pagrimis kaislībās.
Bērnu slimības tiek izraisītas skolās un bērnudārzos infikcējoties, bet ne jau katrs bērns saslimst ar jebkuru slimību. Dr.Millere-Kainca novēroja, ka viņas meita ar dažādām slimībām, piemēram, ar masalām, infikcējās periodā, kad Dr. Millere-Kainca nepietika priekš viņas laika, dēļ darba noslogojuma.
Šajā sakarā rodas jautājums par bērna potēšanu pret slimībām. Katrā ziņā potēšana nav ieteicama, jo līdz ar to bērna ķermenī nokļūst slimības izraisītāji, un nav izslēgta blakusiedarbība. Ja vecāki neizdara lielas kļūdas, arī bērniem nerodas nekādas bīstamas slimības. Īpaši vajadzētu rūpēties par labu priekšzīmi un pareizu uzturu.
Daudzos gadījumos bērniem kaut kas izraisa alerģiju. Alerģijām gandrīz vienmēr ir sakars ar noteiktām rakstura īpašībām – vai nu ar drosmes problēmām, dusmošanos, nespēju piedot vai arī negatīvu kritiku, bet jebkurā gadījumā – ar stūrgalvību. Tomēr alerģijas rašanos var veicināt arī nepareizs uzturs. Arvien biežāk nākas pārliecināties, cik svarīgs ir pilnvērtīgs uzturs, un bērni arvien biežāk tiek pārvērsti par spoguļattēliem, lai paziņotu vecākiem, ka vajadzētu uzlabot uzturu, lietot pilnvērtīgu pārtiku.
Bērni, līdz divpatdsmitajam dzīves gadam ir vecāku spoguļattēls. Bērna slimība dod vecākiem norādījumu par to, ka viņiem kaut kas jāmaina savā dzīvesveidā.
Kāda jēga medikamentiem vai injekcijām, kuras dod bērniem? Tās vienīgi kaitē organismam, un slimības īstais izraisītājs paliek neievērots. Ņemot to vērā, vajadzētu ārstēt tikai vecākus, izskaidrot viņiem atbilstošas garīgās mijiedarbības. Bērnu veselībai ir svarīgi, lai viņš saņemtu veselīgu uzturu un tiktu nostiprināta imūnsistēma.
Uzdevums audzināt bērnus ir ļoti svarīgs, jo vecāki ir uzņēmušies atbildību par bērnu dvēselēm. Vai nu vecāki palīdz bērniem attīstīties tālāk, vai arī viņiem kaitē. […]
Pēdējā pusgada laikā, kā belzieni manā dzīvē notiek, notikumi pēc notikumiem, kas skaidri parāda – nav cita veida kā dzīvot, kā vien uzņemties atbildību, sakārtot savu iekšējo pasauli, būr harmoniskā līdzsvarā ar domām, emocijām. Un jā, tas prasa drosmīgu lēmumu, tas prasa novilkt robežas, tas prasa uzņemties drosmi un uzsākt sarunu par to, kas jau ilgi iekšēji sēž un neapmierina. Taču nav…..nav cita ceļa….
Es ļoti ceru, ka šīs grāmatas citāts lika aizdomāties un sākt soli pa solim sakārtot savu dzīvi, lai – pirmais paši būtu harmonijā ar sevi un lai mūsu bērni būtu laimīgi un veseli!
