Atceros sevi ap 20 gadiem, kad sapņoju būt par žurnālisti, kad kvēlākais sapnis bija kā Kerijai Bredšovai no Sekss un Lielpilsētas seriālā rakstīt par savu dzīvi. Atceros, kā pirku sieviešu žurnālus un iztēlojos, ka reiz Tu būs mans vārds un rakstīšu iedvesmojošus rakstus sievietēm par dzīvi, sievišķību, skaitumu, attiecībām, visu kas mums svarīgs un aktuāls.
Ir pagājuši 18 gadi, šobrid man ir 37 gadi, bet mans sapnis nav tapis par realitāti. Un tā skaudrā patiesība ir tāda, ka atļāvu visam citam būt par prioritāti un visticamāk tāpēc, ka neticēju pati sev, ka esmu gana talantīga, lai to īstenotu.
Vai es kaut ko nožēloju no piedzīvotā? Nē, nebūt nē! Mana profesija kā grafikas dizainerei, man ļāva tuvoties šim sapnim, tikai no citiem rakursiem, piemēram 2 gadus pēc kārtas, es izdevniecībā Rīgas Viļņi, devu atvaļinājumu reklāmas dizainerei, man bija iespēja strādāt izdevniecībā, tas bija tik interesanti. Tā visa radošā atmosfera, tā skaistā ēka ar sarkano paklāju uz trepēm. Atceros, kā jutos tik laimīga un piepildīta.
Un bija jau arī nākamais solis, kas mani pietuvoja. Šis vispār ir brīnišķīgs stāsts. Kad sāku strādāt vietējā reklāmas firmā, man bija kvēls sapnis, maketēt grāmatu, toreiz man tā likās aukstākā pilotāža manā profesijā.
Un pēkšņi, zvans no drauga – ”Klau, man Tētis sarakstījis grāmatu un tur tipogrāfijā, kaut kā neštimē ar maketētāju, vai varētu samaketēt grāmatu?”
Tajā brīdī man galvā skanēja Rižarda Brensona vārdi – “Ja kāds tev piedāvā lielisku iespēju, bet tu neesi drošs, ka proti to īstenot, saki “jā” un pēc tam iemācies, kā to izdarīt!”
Un es teicu jā. Tajā brīdī es nezināju, kā maketēt grāmatu, es nemācēju strādāt tik labi ar Adobe InDesign programmu, bet es tiku galā, skatījos ļoti daudz pamācības un tiku galā, šī grāmata man stāv grāmatu plauktā, kā atgādinājums, ka kvēlākie sapņi piepildās un notiek.
Kāds bija nosaukums grāmatai? “Okeāna Saviļņotie” Atklāt sevi no jauna, autors Gints Barkovskis.
Un pateicoties šai grāmatai, pēc laika mani atrada burvīga sieviete, kura bija nogājusi Santjago ceļu un vēlējās savu pieredzi ietērpt grāmatā. Un tā tapa 2.grāmatas stāsts un dizains, tur man bija daudz lielākas radošās izpausmes. “Laiks doties ceļā, 775 km līdz Santjago” Andra Šulce.
Atgriežoties pie rakstības
Kerija Bredšova ilgu laiku, man jaunībā bija kā etalons, kam gribēju līdzināties. Dzīvot notikumiem bagātu dzīvi, randiņi, pielūdzēji un viegls darbs, kas nes līdzekļus, kas iedvesmo, kur piesēdies pie datora un vienkārši uzraksti par piedzīvoto un visi lasa un priecājas, iedvesmojas par to.
Mana realitāte izvērtās pavisam cita. Nenoliegšu, ka iespējams, ka būtu bijis lielāka ticība sev un pašpārliecinātība, noteikti būtu sasniegusi savu latiņu arī rakstīšanas jomā. Bet bija viena nianse, kas arī pastiprināja manu nedrošību – gramatika. Jā, mācījos labi un biju arī teicamniece, bet nekad man nepadevās gramatika. Es to iekalu ar mocībām. Iekšējais perfekcionists – uhhh, kā pretojās un buntojās, ka nu nebūs man iespējas šajā jomā.
Ik pa laikam, es mēģināju rakstīt savu blogu, bet dzīves notikumi, un atbildība par bērniem pārņēma mani un manas prioritātes. Izgāju dzīves posmu, kad biju vientuļā mamma un tas patiešām nebija viegli, nedz finansiāli, jo alimenti tika maksāti no valsts, nedz arī emocionāli, jo 24/7 bija ar bērniem.
Jā, man nācās karjerā izvēlēties iespējas, kuras varbūt līdz galam nebija 100% manas, bet, kur varu nopelnīt un nācās paciest, pieciest un apslāpēt savas radošās izpausmes. Taču neskatoties uz to visu, pabeidzu arī koledžu un ieguvu zināšanas Mārketingā, ir daudz un dažādi kursi un zināšanas, kas apgūtas un darba pieredze ir bijusi dinamiska un pats svarīgākais daudzveidīga, kas man devušas lielisku pieredzi.
Šo stāstu, lai Tevi iedvesmotu, ka nekas netiek kavēts, un visu iespējams realizēt, soli pa solim.
Rakstot, šīs rindas, savos 37 gados, saprotu, ka tieši šis mirklis ir īstais, lai sāktu rakstīt. Lai sāktu darīt lietas, kas patiešām iedvesmo un rada prieku. Man pēdējie 3 gadi dzīvē bija ļoti izaicinoši ar lielām turbulencēm, ar lieliem izmisuma brīžiem, bet izaugsme – apbrīnojama.
Vai zini? Kaut kur ir sajūta, ka ir atgriezusies tā 20 gadīgā sieviete, kura tic, ka viss iespējams. Atkal savās acīs redzu prieka dzirksteli. Atkal sajūtu to patīkamo kņudoņu vēderā, darot, to ko dvēsele vēlas, ļaujot izpausties radošai enerģijai.
Atļaut sev būt!
