Viens no blokiem, par ko runā Liene Uresina savā grāmatā “Ar Tevi viss ir kārtībā”. Šādi esmu dzīvojusi līdz šim visu laiku, man likās, ka man vēl šādi kursi jāiziet, ka vēl tāda izglītība jāiegūst, lai pelnītu pietiekoši, būtu patstāvīga, un tikai, tad mani kāds mīlēs un gribēs apprecēt.
Es biju vientuļā mamma, biju piedzīvojusi to, ka bioloģiskie tēvi negrib uzņemties atbildību, kāpēc gan, lai kāds cits to gribētu? Tikai tagad atskatoties atpakaļ, saprotu, cik liela trauma man tā bija.
Un jā, izlasīji pareizi, katram bija savs tēvs un tā bija vēl viena trauma un kauns, ko sevī izjutu. Jo sabiedrībā joprojām, sieviete tiek vainota… kā, katram savs? Pati vainīga! Šausmas, kā Tu tā varēji, tas taču bezatbildīgi….utml utml Zinām visus šos teikstus…. Un jā, savā ziņā, manī izveidojās arī netaisnības sajūta…. Es uzņemos atbildību par bērniem, Valsts maksā kapeikas, tikai daļu no minimālajiem Valstī noteiktie uzturlīdzekļiem, kamēr bioloģiskie tēvi brauc ceļojumos, pērk zemi, būvē māju utml. Manī ļoti spēcīgi izveidojās sajūta, ka Visums ir netaisnīgs pret mani. Jo vairāk tam ticēju, jo vairāk dabūju sitienus, caur dažādām dzīves jomām, jo vairāk Visums apstiprināja to, kam tobrīt ticēju.
Atceroties to visu, gribas nokļūt atpakaļ un kārtīgi sevi samīļot 🙂 Un pateikt – Ar Tevi viss ir kārtībā. Tās ir tikai dzīves mācības, lai Tu augtu un attīstītos.
Liene savā grāmatā raksta […] Tā ir iekšējā izjūta, ka man vēl jāizdara gana daudz, lai kādu dienu varētu saņemt to, ko vēlos… […]
Šie ir absoluti patiesi vārdi, tā es dzīvoju…..līdz 2024.gada nogalei…
Un protams, tas viss ir mani padarījis stiprāku, tas viss ir atvēris acis, tas viss ir ļāvis muļķīgām illūzijām sabrukt, par jebkuru no dzīves jomām.
Šobrīd, savos 37 gados es sevi būvēju no jauna, jeb beidzot atklāju pati sev – sevi! Veidoju attiecības ar sevi, izzinu, kas ir tas, kas man patīk, kas man rada prieku, ar ko varu dalīties ar pasauli, tā mana dzirksts nav pazudusi, tikai bija palikusi maziņa un klusiņa.
Vai man ir bail? Varbūt! Brīžiem ir tāds nemiers vai satraukums iekšēji. Es ļauju sev just. Arī dusmas. Ļauju just arī bailes, tas ir saprotami un pieņemami. Un patiesībā tajā brīdī, kad es iekšēji to akceptēju, pasaku Visumam – jā, es šobrid dusmojos vēl uz šo situāciju, zinu, ka to atrisināšu, zinu, ka man vēl ar to jāpastrādā un jāpalaiž vaļā. Paliek vieglāk. Patiesi, paliek vieglāk, kad ir akcepts, jo es ļauju sev būt tādai kāda esmu, es ļauju kļūdīties, es ļauju arī izjust šīs ne tik pozitīvās emocijas, jo es nevaru – hops! Un būt vieda un būt apziņā! Tas ir ceļš, kam nepieciešams laiks.
Mums nekas nepietrūkst – lai jau tagad būtu vērtība. Mēs jau esam vērtība. Ir pašai sevī, tas jāsajūt. Tu esi īpaša. Mēs ikkatra – savā neatkārtojamā veidā esam īpašas.
