Sākot ar 23.martu, 2026.g. es esmu sev apsolījusi, ka no rīta, veltīšu 30 min, tikai sev, jeb rakstīšu rakstus. Sākums ne vienmēr ir viegls, bet manī patiesi jau no pusaudžu gadiem ir sapnis būt par rakstnieci, kas iedvesmo cilvēkus. Vai izdosies? Es nezinu! Bet es gribu mēģināt. Es gribu vismaz censties, lai tai brīdī, kad ievilkšu pēdējo elpas vilcienu – es apzināšos, ka esmu vismaz mēģinājusi un darījusi to, ko dziļi sevī loloju.
Vai zini, rakstīt savā ziņā ir kā atkailināties publikas priekšā un tas ir patiesi satraucoši. Taču baidīties, satraukties…..tas nav manā dabā, mana vēlme un prieks, kad pirksti slīd pa klaviatūru un veidojas vārdi pēc vārdiem, teikums pēc teikumu – nes gandarījumu un prieku. Vai zini par ko? Par drosmi! Ka es uztrošinos, soli pa solītim iet pretī tam, ko jūtu sirds alkst. Kurp tas aizvedīs? Es tiešām nezinu. Es mācos baudīt procesu.
Procesa baudīšana
Jā, baudīt procesu, tagadnes mirkli ir patiesi svētīgi. Tās, kuras ir mammas – vai atceries, kad tikko piedzima Tavs mazais…likās, ka pieder visa mūžība…… un hops jau 18 gadi tiek svinēti un hops jau pirmais mazbērns piedzimis, liekas – kā? Tikko vēl knapi mācēji staigāt? Kur ir pazudis laiks? Arī man nav izdevies būt vienmēr klātesošai, kad bērni auga. Darbs. Rēķini. Ikdienas pienākumi – vakariņas, drēbju mazgāšana, mājas tīrīšana – un ak, kā gribas būt tai perfektai mājsaimniecei un biznesa lēdijai, kurai ir veiksmīga karjera, tīra māja un laimīgi bērni. Punks un āmen!
Tik realitāte pavisam cita. Man personīgi iet kā pa kalniem un lejām 🙂 Taču esmu iesākusi – rūpēties par savu veselību, jo gadiem ejot, veselība ir sākusi buksēt. Iekšējās krīzes arī ir darījušas savu. Gadiem ejot, sāk izkristializēties, kas patiešām ir svarīgi un, kas paliek otrajā plānā.
Un nē, nebūt, tas nenozīmē, ka nav mērķi, ka netiek iets uz to. Viss notiek. Tikai tas, vairs nav pats svarīgākais. Mainās vērtības. Mainās skatījums uz lietām. Un mainās fokuss. Šis ir pats svarīgākais – jo, kur ir fokuss, tur ir mūsu enerģija. Uz ko fokusējamies, to pievelkam.
Fokuss – magnēts notikumiem
Tā patiesi ir, esmu to vairākkārt piedzīvojusi un tik un tā mēdzu atkal uzkāpt uz vecajiem grābekļiem un pievilkt notikumus, kas pamatīgi sadod pa pakaļu. Taču apzinos arvien vairāk, ka manas sajūtas, emocijas, domas ir tās, kas kā magnēts pievelk notikumus manā dzīvē.
Un jā, tas nozīmē strādāt arī ar savu zemapziņu, tas nozīmē atkal un atkal atlaist situācijas, piedot pagātnei, notikumiem, pārrakstīt sāpīgos notikumus, caur meditāciju nokļūt tajā situācijā un čukstēt sev – ar Tevi viss ir kārtībā, tā ir tikai dzīves mācība, Tev izdosies tikt ar to galā, es esmu Tev līdzās vienmēr! Tu neesi viena!
Nepietiks tikai ar vienu seansu, vai meditāciju, tas ir darbs patstāvīgi – soli pa solim. Ak, jo tā esam apauguši ar dažādiem blokiem, svešiem uzskatiem un ilūzijām – uhhhh, kas par biezu mēteli mums katram mugurā. Un šis smagums jāmet nost. Vai tas ir viegli? Nē, dažkārt, pat ļoti sāpīgi, dažkārt gribas iespītēties un nemest nost un dažkārt ir bail mest nost – jo, kaut smagi, bet tas ir kaut kas zināms un pazīstams…….mest nost smagumu un iet nezināmajā dažkārt ir stindzinoši bailīgi – tad es veicu dziļu ieelpu un izelpu – un speru soli uz priekšu….
Agri vai vēlu, jau tāpat nāksies mest nost liekos smagumus, ilūziju plīvuri bruks un juks, jo esam šeit šajā dzīvē, lai evolucionētu, lai attīstītos un pieņemtos spēkā, lai sajustu savu patieso dvēseles enerģiju.
Tāds vēstījums no manis šodien! 🙂 Tiekamies rīt!
Radoši,
