[…] Vai varat atcerēties, kāda drosme bija vajadzīga, lai pārciestu kādu neveiksmi vai pārvarētu šķērsli pašai savā dzīvē? neatkārtojamā Sjūze Ormena vaicā savā pārsteiddzošajā grāmatā “Drosme būt bagātai: kā radīt materiālas un garīgas pārpilnības dzīvi”.
Saprotiet, es zinu, ka ir vajadzīga ārkārtīga drosme, lai tikai turpinātu dzīvot, smagi strādāt, lai ik mēnesi apmaksātu rēķinus, stātos pretī nākamajam finansiālajam vai emocionālajam izaicinājumam, kas gadīsies ceļā. Tomēr drosme būt bagātai pārsniedz mūsu prāta važas un ierobežojumus, un ienes rītdienu – kad vakardienas sakāve jau palikusi tālu aiz muguras – katrā šodienā. Šāda drosme ir vīzija, un tā neļauj šodienas sakāvei aizšķērsot mums ceļu uz nākotni.
Mums visām vajag sapņot, apzināties savas dziļākās alkas un atļaut šiem sapņiem piepildīties. Ja neļausim sev iztēloties to dzīvi, kādu vēlamies dzīvot – mierīgu un pārticīgu, tad radīsim sev milzīgu traucēkli, lielāku cietumu par to, ko varētu izgudrot jebkurš ienaidnieks. Jo kad mēs liedzam savai iztēlei mērogu, baltu lapu, vēl vienu iespēju, mēs ierobežojam arī Likteni.
Taču mēs soli pa solim veidojam drosmi, veicot ne vien to, kas patlaban šķiet grūts, bet arī nākamo vieglo uzdevumu. Drosme ir ieradums. Mana visiecienītākā drosme pārvērš mūsu sapņus par likteņa ikdienas devu. “Drosme neredz aiz stūriem, tomēr tik un tā dodas aiz tiem,” mums saka rakstniece Minjona Maklaflina. “Vienīgā drosme, kas ir svarīga, ir tā, kas ļauj jums izdzīvot mirkli pēc mirkļa.” […] (182.lpp “Sirdsmiers un Pārticība” Sāra Bon Bronika 2010 )
Šodienas rakstu sāku ar šo domu ierakstu no grāmatas “Sirdsmiers un Pārticība”, kuras autore ir Sāra Bon Bronika. Kāpēc? Jo tik ļoti sasaucas ar to, kam pati eju cauri, un patiesi man ir bijusi vajadzīga milzu drosme, dienu no dienas, mēnešus no mēnešiem strādāt uz sabrukuma robežas, lai nomaksātu rēķinus, katru rītu ceļoties pārgurušai, doties uz darbu, saņemt sevi rokās – smaidīt un izspiest sevi kā citronu līdz pēdēlai pilei, lai radītu dizainus, lai strādātu un vakarā pārnākot mājās, strādāt otro maiņu – rūpēties par bērniem, par māju, gatqavot vakariņas, mazgāt drēbes. Vai kāds no malas to pamanīja? Domāju, ka nē! Tikai tie, kas bija drosmīgi un ieskatījās man acīs redzēja, ka tās ir apdzisušas, ka nav dzirksteles tājās, kas reiz manī dega.
Un to visu, es pati radīju sev…Visus tos pārdzīvojumus, izaicinājumus….pati pievilku! Depresīvas domas, bailes bija mani pārņēmušas un es slīku kā purvā……katrs notikums nevis vilka mani ārā, bet vēl dziļāk lika slīkt…… līdz….. Līdz sapratu, ka tā turpināties nevar, ka ir palicis pavisam maz, līdz nonākšu slimnīcā, jo veselība sāka brukt un jukt. Es patiesi sabijos!
Un tad nāca, rāpšanās ārā, kas prasīja un prasa vēl lielāku drosmi. Drosmi parūpēties par sevi un pateikt nē, drosme nopirkt sev vitamīnus, nevis kārtējo rotaļlietu bērniem un iemācīties pateikt – šoreiz nepirksim. Drosmi ticēt sev un uzticēties Visumam, ka esmu pelnījusi mierpilnu un harmonisku dzīvi. Drosmi ticēt saviem talantiem. Drosmi pabūt ar sevi – klusumā un sadzirdēt, ko tad es patiesi vēlos. Drosme būt tādai kāda esmu bez uzspiestām lomām un domām, kā vajadzētu būt.
Joprojām mācos. Taču esmu jau arā no purva, drosmīgāka, stiprāka, viedāka un noteikti mierīgāka. Esmu sakārtojusi miegu, beidzot es izguļos. Pēdējos rītus ceļos ar smaidu, agrāk modos ar trauksmes sajūtu un smagumu – atkal vēl viena diena jāidzīvo.
Protams, izaicinājumi ir, jo būvēju sevi un savu ikdienu no jauna. Un jaunais vienmēr biedē. Dažkārt tik ļoti, ka elpa sitas ciet, taču mācos nomierināt prātu un skaidrot, kāpēc eju savu ceļu, nevis ierasto un zināmo, kur bija grūti, smagi, depresīvi.
Man palīdz sarunas ar sevi, tad liekas, ka prāts nomierinās, kad izskaidroju un paskaidroju. Un es akceptēju savas emocijas. Es, patiesi saku Visumam – jā, es baidos, jā es šobrīd vēl dusmojos uz to un to, bet es ar to strādāju un varēšu drīz to atlaist, transformēt.
Mēs nevaram – hops un būt viedi, ir jādod sev laiks, un jābūt ļoti iejūtīgam pret sevi, kad ejam pārmaiņu ceļu un jāsaprot, ka atkal uzkāpsim uz vecā grābekļa, taču ar katru reizi paliks vieglāk un vieglāk, līdz brīdim, kad šis grābeklis pazudīs.
Un jā, es apzinos, ka man vajadzēs drosmi – lai dzīvotu pārticīgu un bagātu dzīvi, un jā, vēl daudzi bloki un destruktīvās lietas no pagātnes jādziedina. Tas ir skaists darbs – sevi dziedināt. Un beidzot, es patiesi sāku izbaudīt pašu procesu soli pa solim. Ļaujot sev būt īstai, patiesai un autentiskai. Ļauju sev meklēt sevi.
mīlestībā,
#4 Katru dienu viens raksts! Esmu uzsākusi ar sevi norunu jeb kampaņu, ka rakstīšu katru dienu pa vienam rakstam, jo par rakstu rakstīšanu esmu sapņojusi jau kopš pamatskolas. Neraugoties uz darbiem, atbildību par bērnu audzināšanu, mājas ikdienas darbiem, profesionālo karjeru, gribas darīt arī kaut ko tikai sev…..kaut ko, kas nes prieku sirdij 🙂 Lepojos ar sevi! Šodien ir izdevies!
