Vēlmes patiešām materilizējas, brīvdienās kā viesuļvētra izskrēja cauri vēdera vīruss mums visiem ģimenē. Protams, tādi man nebija nedz brīvdienu plāni, nedz arī pirmdienas plāns. Bet izskatās, ka Visumam ir savi plāni uz manu ģimeni 🙂
Savā ziņā svētdiena, tiešām bija īsta svētdiena, kad vienkārši neko nevarēju izdarīt kā vien gulēt gultā.
Un zini? Laikam jau šādi pavadītas svētdienas nebūtu slikti – ieviest kā rituālu, ka tiešām netiek nekas darīts, nu gluži kā senos laikos. Man līdz šim bija niķis, mazgāt drēbes, šiverēties tieši svētdienā.
Otra lieta, ko sapratu, ka atteikšos kādu laiku no gaļas, paskatoties uz gaļu man sametas nelabi, acīmredzot, ķermenim vajag attīrīšanās procesu turpināt. Atceros, ka pirms gadiem 12 biju veģetāriete un godīgi sakot jutos ļoti viegli un labi. Es esmu tas cilvēks, kas uzticas ķermanim, kurš nepaļaujas uz prātu jeb tendencēm, vienu brīdi tiešām būt par veģetārieti manuprāt, bija stilīgi un tā bija kā tendence.
Paskatoties digitālajos avotos, tad protams svētdiena kā brīvdiena jeb svētā diena nāk ar reliģijas piesitienu, kad svētdienās bija jādodas uz baznīcu, jāvelta laiks lūkšanām un grēku sūdzēšanai.
Lielākajā daļā Eiropas, tostarp Latvijā, šī tradīcija nāk no kristietības. Radīšanas stāsts: Bībelē teikts, ka Dievs radīja pasauli sešās dienās, bet septītajā atpūtās.
Trešais bauslis: “Tev būs svēto dienu svētīt.” Tas nozīmēja, ka strādāšana svētdienā tika uzskatīta par grēku un necieņu pret Dievu. Cilvēkiem bija jādodas uz baznīcu un jāvelta laiks lūgšanām, nevis lauku darbiem.
Interesanti, ka svētdiena kā oficiāla brīvdiena nav radusies reizē ar kristietību. To 321. gadā ieviesa Romas imperators Konstantīns Lielais. Viņš izdeva ediktu, kas noteica, ka “Saules dienā” (svētdienā) pilsētās visiem tiesnešiem un amatniekiem ir jāatpūšas. Zemniekiem gan toreiz vēl atļāva strādāt, ja bija steidzami ražas darbi.
Precīzs citāts no Justiniāna kodeksa (3.12.3)
Vēsturnieki atsaucas uz šo latīņu tekstu kā uz pirmo valsts līmeņa likumu par brīvdienu:
“Omnes judices, urbanaeque plebes et cunctarum artium officia venerabili die solis quiescant. Ruri tamen positi agrorum culturae libere licenterque inserviant…”
Tulkojums: “Visiem tiesnešiem, pilsētas iedzīvotājiem un visiem amatiem jāmierojas cienījamā Saules dienā. Tomēr tie, kas dzīvo laukos, var brīvi un netraucēti nodoties zemkopībai…”
Latviešu tradīcijas un “Svētdienas māte”. Latviešu folklorā attieksme pret svētdienas darbiem bija pat nedaudz maģiska. Ticēja, ka darbs svētdienā nesola svētību:
- Ja šuj svētdienā — “aizšuj acis” vai “sašuj lopus”.
- Ja strādā — meža zvēri nāks māju lopos vai labība neaugs.
Bieži vien šo dienu sauca par “dusas dienu”. Tā bija vienīgā diena nedēļā, kad kalpi un saimes ļaudis drīkstēja atvilkt elpu no smagā muižas vai lauku darba.
Protams nevaram aizmirst, ka cilvēka organisms nespēj strādāt bez pārtraukuma un , lai sadzirdētu sevi, mums patiešām nepieciešama atpūta no ikdienas.
Interesanti, ka senos laikos sestdienās gāja pirtī, bet svētdienās vilka tīras drēbes (“svētdienas drānas”), kas palīdzēja nošķirt ikdienas pelēcību no svētkiem. Šo tradīciju mēs ļoti labi varam redzēt arī senajās latviešu filmās.
Un patiesi, kāpēc gan ne? Kāpēc gan neatjaunot senās tradīcijas jaunās skaņās. Svētdienās pucēties, un pavadīt mierpilni kopā ar ģimeni. Būs noteikti jāpamēģina to realizēt dzīvē.
#7 Katru dienu viens raksts! Esmu uzsākusi ar sevi norunu jeb kampaņu, ka rakstīšu katru dienu pa vienam rakstam, jo par rakstu rakstīšanu esmu sapņojusi jau kopš pamatskolas. Neraugoties uz darbiem, atbildību par bērnu audzināšanu, mājas ikdienas darbiem, profesionālo karjeru, gribas darīt arī kaut ko tikai sev…..kaut ko, kas nes prieku sirdij 🙂 Lepojos ar sevi! Šodien ir izdevies!
