Tas ir stāsts par to, ka stabilu māju, kas pārvar vētras un taifūnus, nevar uzbūvēt uz šķībiem pamatiem. Jā, mēs varam strādāt pie tā, lai vairotu savu sievišķību, un noteikti būs panākumi tajā, varam lasīt un izzināt garīgo dzīvi, taču agri vai vēlu atgriezīsimies pie sava iekšējā bērna un tām traumām, kas nāk no bērnības…
Un mums visiem tādas ir. Pat nemanot bērnībā ir ielikti paterni, programmas, kas darbojas mūsu dzīvē. Tad izskan jautājumi – kāpēc ar mani tā notiek? Kāpēc es kāpju uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem?
Viens no…. Nav izdziedināta pati sakne šai mācībstundai.
Manuprāt, arī ”upura” lomas spēlētāji vairums nāk, dēļ bērnības programmas, jo kā tad bija bērnībā? Tu esi laba meita, ja neradi liekas problēmas…Tu esi laba, ja palīdzi! Tu esi laba, ja saņem 8 / 9 vai 10 atzīmi kontroldarbā. Kā tad tā?! Kāpēc tikai 6? Nečīksti, tas ir tikai sīkums, būtu man Tavas problēmas…..ja es tā pārdzīvotu, par katru sīkumu, sen būtu kapos nonākusi. Un daudzi jo daudzi vēl citi teikumi, ko esam dzirdējuši bērnībā.
Pastāstīšu par savu pieredzi un par to, kā tas atsaucas uz manu esošo, pieaugušo dzīvi, cik tiešām ir ļoti būtiski un svarīgi dziedināt savu iekšējo bērnu.
Man visu laiku, cik vien atceros ir bijusi sajūta, ka man atņem…ka, ja kaut ko iedot, tad uz mazu mirkli un ātri vien tiek atņemts….ka nemitīgi mani pamet un atstāj novārtā, ka man ļoti smagi ir jāstrādā, lai kaut ko nopelnītu – mīlestību, attiecības, naudu…..bet pa virsu tam visam, ka man atņem. Ka neesmu pelnījusi laimīgas attiecības, ka neesmu tā vērta…. kad uzsāku savu garīgo izaugsmi, ceļu pie sevis, strādāju ar savu pašapziņu, mācījos un veicināju savu sievišķību, iepazinu, kas tas ir un soli pa solim mācījos būt sievišķīga…..
Un šis gads man ir ļoti nozīmīgs dzīvē, jo daudz ir bijušas mācībstundas, esmu nepajokam ”drāzta” , veidota, lai kļūstu vēl stiprāka caur savu iekšējo enerģiju. Nevis stirpāka tādā ziņā, ka es paciešu un izturu, bet kļūst stiprāka mana enerģija, iekšējā balss un es kļūstu drosmīgāka un novelku savas robežas.
Un visu laiku man bija šie atkritieni atpakaļ, es nesapratu kapēc….sāku jau Visumam čīkstēt – par ko man tas? Kāpēc Tu mani tik ļoti sit? Ko es nesaprotu? Un šodien es sapratu, ka neesmu atgriezusies bērnībā un izdziedinājusi pirmo impulsu, kad sajutu, ka mani pamet…..
Veicu meditāciju > izmantoju https://sekvoiaspace.com/sekvoia-space-abonements/ abonementu un Andra Petriņa meditāciju, kas dziedina iekšējo bērnu. Uhh! Jaudīgi un sāpīgi. Starp citu ir pieejamas Youtubē arī citu izpildītāju meditācijas par tikšanos ar iekšējo bērnu, kas ir bezmaksas versijas https://www.youtube.com/watch?v=_t5SsaK7MkU&list=PL0FotloUkbiFV4MZfa5SNit44fzogz2UE&index=13
Meditācijas process
Protams nonācu bērnībā, kad mamma pirmo reizi mani atstāja pie vecmāmiņas, es stāvēju tumšā koridorī, viņa ātri mani nolika un pazuda pa durvīm prom, jutu steigu no viņas….un es stāvēju un izmisīgi kliedzu – mamma! mamma! mamma! Asaras bira aumaļām, es nesapratu, kapēc mani pamet? Ko es izdarīju? Kapēc tu mani pamet? Es sajutos tik vientuļi. Neviens mani nesamīļoja. Dzirdēju tikai kušināšanu….un, lai beidzu raudāt.
Es sāku fiziski nenormāli raudāt, jau gribēju pārtraukt meditāciju……es nezināju cik ļoti man tas ir sāpējis, pat nenojautu, ka tas ir manī – šī milzīgā sāpe no bērnības…..
Un tad ….. meditācijā bija jāpieiet pie sevis, pie mazās meitenītes, pie mazās Elīnītes……. es noliecos uz ceļiem viņas priekšā, ieskatījos tajās mazajās mīļajās ačelēs un teicu – Tevi neviens nepamet, tu neko neesi izdarījusi, tieši otrādāk, tevi atved uz labākiem apstākļiem, kur šobrīd ir pats labākais variants priekš tevis, Tev dod to pašu labāko, lai tu būtu drošībā. TU šeit esi drošībā, siltumā, gaišumā, šeit tev ir labāk.
Es sajutu kā iestājas sirds rajonā miers….. es viņu cieši, cieši apskāvu, mazā mīļā Elīnīte ieritinājās man klēpī, piespieda austiņu pie krūtīm un jutu kā ienāk miers, miers un drošība ienāk viņas sirsniņā un manī – es tev vienmēr būšu blakus, tu vienmēr esi drošībā, es tevi ļoti mīlu. Ko Tu vēlies darīt?
Un viņa man sāka rādīt visādas krāsainas bildes….mēs smējāmies…..kopā gleznojām…….smaidījām viena otrai pretī…bužinājāmies ar deguntiņiem! Tas bija neaprakstāmi skaisti un mīlestības pilni! Es sajutos sadzirdēta, es sajutos….ka neesmu viena.
Kad bija jādodas prom jeb jāatgriežas no meditācijas atpkaļ realitātē, pirms aiziešanas es viņai teicu – tu esi ļoti talantīga, tu esi tik skaista meitenīte, tavas actiņas tik ļoti mirdz, tev ir pats burvīgākais smaids pasaulē, es tevi ļoti, ļoti mīlu. Man tagad jādodas prom.
Viņa mierīgi un smaidot paskatījās uz mani, pēc tam pagriezās un turpināja gleznot…..
Manī tika sadziedināts…..kas ļoti nozīmīgs!
Lieki piebilst, ka man bērnībā ne mamma, ne tētis neteica – es tevi mīlu. Neteica, ka esmu talantīga, vai skaista. Manus talantus nebija nevienam laika redzēt, bērnībā savā ziņā biju pamesta. Jā, par mani rūpējās – es vienmēr biju paēdusi, man vienmēr bija viss nepieciešamais skolai. Mamma sev neko nepirka – bet man sagādāja visu nepieciešamo. Viņi deva to ko mācēja man dot, tas nav pārmetums maniem vecākiem, viņi vienkārši nemācēja izrādīt mīlestību tā, kā man vajadzēja, tāda kāda bija mana mīlestības valoda – apskāvieni, uzlavas, mīļi vārdi….emocionālais atbalsts.
Es sev vairs neesmu nedz dusmīga uz vecākiem, nedz ko pārmetu….es zinu, ka viņi centās un darīja to ko mācēja….
Starp citu, tas bija viens no pirmajiem, ko es darīju, kad uzsāku savu ceļu pie sevis – es piedevu saviem vecākiem. Es pieņēmu to, kādi viņi ir. Tas arī bija samērā ilgs process un sāpīgs, bet ar to tiku galā un, kad tas notika, komunikācija palika daudz mierīgāka un harmoniskāka, es vairs neuzņēmu uz saviem pleciem nedz viņu dzīves, nedz attiecības.
Bet par šodienu……šis bija, kas ļoti jaudīgs un sāpīgs. Un tas tiešām ir svarīgi soli pa solim izdziedināt savu iekšējo bērnu. Samīļot to! Es pat nenojautu, ka manī tas ir un, ka tik dziļa sāpe nāk no bērnības….
Nekad nebūs cita varianta uz harmonisku dzīvi – kā vien sakārtot savu iekšējo pasauli, soli pa solim izdziedināt sevi, jo katra dziedināšana ienes mieru, ar katru dziedināšanu tu atgūsti sevi, patieso sevi, autentisko sevi – to, brīnisķīgo būtni! Tas ir to vērts!
Mīlstībā, klātesot mazajai Elīnai….
