Nu ko….ir 2024.gada 23.janvāris, kad beidzot esmu saņēmusi Kindergeld no Vācijas. Papīrus iesniedzu jeb nosūtīju 18.septembrī. Jā, jā…. 4 mēneši pagāja. Vesela kaudze ar papīriem bija jānosūta, bet visvairāk, kas man nepatika, ka nav nekādas atbildes no šīs iestādes….ir saņemts….nav saņemts….kad būs lēmums – tas viss zvaigznēs jāzīlē 🙂 Par cik es nerunāju Vāciski vēl,...
Protams, iedevu mākslīgo pienu. Es baroju bērnu ar pudelīti un raudāju, nespēju asaras apturēt, jutos tik nevērtīga kā mamma, jutos izgāzusies.....Šis barošanas process ir tik īpašs starp mani un dēlu, tajā procesā ir kāda saikne.... un nu šī saikne pazuda.
Sākumā, kad atbraucu mājās, pirmās divas nedēļas pagāja, atpūšoties, saprotot, kas ir kas un saudzējot sevi dēļ rētas. Jāpiebilst, ka dēls piedzima ar ķeizaru. Otrajā nedēļā sākās pēkšņi asaru plūdi, varēju sākt raudāt nenokā, likās, ka manī ir dziļas skumjas un pats interesantākais ir tas, ka tam iemesla īsti nebija, asaras vienkārši bira un nāca ar milzīgām skumjām. Ap trešo nedēļu, tas rimās...