Vakar, aiz dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem, man krūtīs pazuda piens….

Nakts bija negulēta, jo mazulis uzņēma manu stresu, bija ļoti nemierīgs, modās ik pēc stundas un arī dienā dēls ik pēc 20-30 minūtēm modās augšā, prasījās pie krūts….krūts gali jau pulsēja un sāpēja no zīšanas….krūtis bija tukšas. Pat ar atslaugšanas aparātu neizdevās vairāk par 10ml izdabūt pienu no abām krūtīm.

Protams, iedevu mākslīgo pienu. Es baroju bērnu ar pudelīti un raudāju, nespēju asaras apturēt, jutos tik nevērtīga kā mamma, jutos izgāzusies…..Šis barošanas process ir tik īpašs starp mani un dēlu, tajā procesā ir kāda saikne…. un nu šī saikne pazuda.

Mans izmisums vijās ar dusmām uz sevi….un ne tikai…kā varēju pieļaut, ka mani sāpina? Kāpēc ļāvos pārdzīvojumiem?

Kad norimās raudāšana….teicu sev! Ir jāsaņemas. Elīn, Tev ir jābūt stiprai. Paskatījos uz dēlu, iedevu viņam buču. Čukstot noteicu: ”Piedod, dēls, ka Tev nācās sajust manu stresu, es saņemšos, es būšu stipra. Mēs kopā dēls, tiksim galā.”

Un tad sekoja zvans draugam. Uzzvanīju Ingai, viņa mani pavadīja meditācijā un es noķēru impulsu, kas man bija vajadzīgs, lai atjaunotos piens. Ticiet vai nē, bet piens tiešām atjaunojās. Es pati vēl vakarā papildus pastrādāju ar sevi.

Ko es ieraudzīju meditācijā? Bija ceļš, lauku ceļš ar smiltīm un akmeņiem. Es devos pa ceļu uz priekšu, līdz nonācu savā miera oāzē.

Piebilde. Varums gadījumu, kad meditēju, es redzu miera oāzi, tā ir meža vidū, pie neliela ezera, ar ūdenskritumu, pļava ir no mīkstas zaļas zāles, kurā aug skaistas puķes, bieži vien redzu arī kādu no dzīvniekiem. Tā ir mana paradīze, mana miera ostas, kurā ir meža svaigais gaiss un ūdens dzestrums…

Mazliet atvilku tur elpu. Kā notiek pavadīšana meditācijā? Inga man uzdeva jautājumus…..labi, tu esi savā miera ostā, atpūties. Un tagad paskaties, kur ir tavs piens? Un es sajutu, ka man gar ūdenskritumu, pa klints sienu jākāpj augšā. Soli pa solim ramsājos augšā…..un piepeši man paveras plaša zaļa pļava ar govju ganāmpulku. Inga: Labi, kas tev no tā vajadzīgs, lai atjaunotos piens?
Es vēroju govi. Skatos cik viņa mierīgi gremo, neredzot apkārt notiekošo, viņa ir miera procesā, gremo un ražo pienu. Ir grūti ietvert vārdos, to sajūtu ko saņēmu vērojot…to impulsu, kas man bija jāpaņem sev. Kad Inga pajautāja: ”Paskaties, kādu zāli Tev vajag sev paņemt?” Man uzreiz parādījās pienene, tāda smuka, dzeltena…..Un ticiet vai nē, bet krūtis sāka kņudēt. Piena krīze tika atrisināta.