[…} ģenētiskās iezīmes izpaužas vai neizpaužas atkarībā no vides, kurā bērns uzaug, un ka konkrēts gēns – dubultspirāle, kas vijas cauri ikvienai organisma šūnai, – var aktivizēties vai neaktivizēties atkarībā no cilvēka dzīves pieredzējuma.

Pat ģenētiski pamatotas iezīmes var lielā mērā tikt modificētas, pateicoties tam, kā vecāki, skolotāji un aprūpētāji pret bērnu izturas, un arī bērnu dzīves pieredzējums […] (Ričards Dž.Deividsons, Šārona Beglija ”Smadzeņu emocionālā dzīve”, Izdevniecība Lietusdārzs, 2019, citāts no 108lpp)

Manā redzeslokā nonāca ziņa, par notikumiem Jūrmalā, kad jaunietis nodūra otru jaunieti, palasīju viedokļus jeb komentārus un kļuva vairāk kā skaidrs, ka daudzi cilvēki neizprot un neapzinās, kā notiek anatomiski mūsu uzvedības attīstība, kā tā veidojas un kā izpaužas. Šis citāds no grāmatas  ir pierādījums tam, ka mūsu uzvedības, rīcības modeļus veido apkārtējā vide. Kam jāuzņemas atbildība par šo gadījumu? Visām iesaistītām personām…tai skaitā Valsts struktūrām, jo visi šie aspekti veido apkārtējo vidi šim jaunietim. Diemžēl zinot Latvijas valdības struktūras – risinājumu nebūs, bet ja kaut ko darīs, tad tikai ķeksīša pēc, kaut kur…kaut ko….. nav un nebūs attīstība Valdības līmenī, jo viņi uz to nav ieinteresēti. 

Ja mēs ticētu pasakām….tad būtu jāmaina izglītības stuktūras, ģimeņu atbalsta struktūras jau no pašiem pamatiem. Viss būtu jānoārda un jāceļ no jauna. 

Parunāsim par izglītības struktūru – tā ir absolūti degradējoša un graujoša bērnu psihei un principā bērns skolā ir psiholoģiski nepasargāts. Esmu to izjutusi gan uz savas ādas, gan pieredzējusi uz saviem bērniem – un kad bija C šovs, mēs izteikti redzējām cik pedagogi ir necilvēcīgi un graujoši. Protams, protams ne visi. Vēl mazumiņš to zelta pedagogu ir palicis, es tomēr runāju par vairākumu….un mēs brīnamies, kāpēc arvienv airāk izvēlas attālinātās izglītības skolas, diemžēl pagaidām nav citu alternatīvu un Valdībai, tas ir tik ērti… budžetā paliek nauda, var slēgt skolas ciet.

Zinu, ka šeit uzreiz sāks pedagogi bļaut pretī….bet bērni ir briesmīgi….atļaujas to un to….un to…..Jā un arī tā ir taisnība, tāpēc jau, lai risinātu šo sarežģīto situāciju, jālabo viss kopums, visa iesaistītā ķēde, jo tā ir, kas veido ikdienā bērna vidi – pati izglītības sistēma, pedagogi, vecāki, ģimenes mikroklimats….viss ar ko bērns savas dzīves laikā mijiedarbojas, kamēr veidojas un stabilizējas viņa personība.

Labi – problēma skaidra, risinājuma pagaidām nav, uzlabojumi tuvākā laikā nebūs.

Bet ko darīt?

Lai šis nebūtu skaists filozofisks raksts, tas ko mēs varam darīt – senu senais teiciens – sākt ar sevi. Ar savu ģimeni. Stabilizēt savas ģimenes mikroklimatu. Celt pozitīvās enerģijas – mīlestību, prieku, smieklus…..lai cik sarežģīti un grūti ir šie apstākļi un dzīves ritējums, mums jāceļ pozitīvās enerģijas, soli pa solim jākļūst stiprākiem….un ikkatram notikumam, kas neatbilst mīlestības vibrācijai ir jāsaka – NĒ! Daži nē, var izpaust ar protestiem, balsojumiem, citi var kaut Dievam teikt NĒ, es tam nepiekrītu un to nepieņemu. Mēs esam aizmirsuši, cik liels spēks ir domām un jo tīrākas mūsu domās, jo spēcīgākas tās ir. Tāpēc esiet un mācieties būs stipri savā iekšējā būtībā, savā ģimenē…..ja ikkatra ģimene tāda būs, mēs pieredzēsim brīnišķīgas pārmaiņas. 

Zinu, ka ir grūti saglabāt mieru, līdzsvaru šajā stres pilnajā laikmetā, kad līdzekļi daudziem ir tik, lai knapi izdzīvotu un pat daudziem nepietiek, lai idzīvotu, kur nu vēl, lai spētu dzīvot. Bet – domas neprasa naudu, tas neko nemaksā….sākam soli pa solim ar mazumiņu, ar to, ko varam izdarīt.

Audzināšana pārspēj gēnus

Gribu nocitēt vēl vienu svarīgu rindkopu no šīs grāmatas par eksperimentu ar žurkām, par to, kā cik ļoti vide – audzināšana ietekmē:

[…] Audzināšana pārspēj dabu. Žurkulēni, kas bija dzimuši trauksmainām, neirotiskām un vienaldzīgām mātēm, bet kuras bija audzinājušas rūpīgas mātes, uzauga rāmi, rotaļīgi, ziņkārīgi un kopumā labi pielāgojušies (žurku izpratnē), viņi ar prieku izpētīja nepazīstamas vietas un jaunas situācijas – gluži tāpat kā viņu adaptējušās mātes. 

Mazuļi, kas bija dzimuši lolojošām, rāmām mātēm, bet kurus audzināja vienaldzīgas mātes – par spīti daudzsološajai ģenētikai un dzīves sākumam, viņi uzauga par ūsainiem nervu kamoliņiem, kas lec vai no ādas laukā, tiekot izbiedēti, un bailēs saraujas, nonākot nepazīstamā vidē.

Bija vēl kāda pārmaiņa. Kad adoptētās žurkas izauga un pašas kļuva par vecākiem, mātītes uzvedās kā viņu adoptējušās, nevis bioloģiskās mātes. Žurkas bija pārmantojušas uzvedību no mātēm, ar kurām tām nebija kopīgu gēnu. Audzināšana triumfēja pār dabu. […] (Ričards Dž.Deividsons, Šārona Beglija ”Smadzeņu emocionālā dzīve”, Izdevniecība Lietusdārzs, 2019, citāts no 112lpp)

Šeit pat gribas oponēt, tam, ka karma neeksistē. Manuprāt, nav tāds dzimtas lāsts. Ir tikai spēcīgs audzināšanas modelis pārgājis no paaudzes paaudzē, jo ja mēs kaut kam noticam, tas pāriet no vienas paaudzes uz otru paaudzi un ja vēl uzaugam ierobežotā mirkroklimatā, tad pārmaiņas īsti notikt nevar, jo kā jau minēju vide mūs ietekmē un veido mūsu uzvedības modeļus.

Ar maziem solīšiem uz priekšu

Šā vai tā, lai kur šobrīd esat, lai, kas jūsu dzīvē notiek, lai ko arī vēlaties mainīt…sāciet ar maziem solīšiem, sāciet ar savu mikroklimata maiņu. Mācieties un veidojiet ar sevi dialogu. Mācieties pateikt nē, mācieties palūgt palīdzību sev tuvajiem, mācieties parūpēties par sevi, lai spētu, ko dot citiem.

Bieži vien mēs neprotam pieņemt, ne arī lūgt palīdzību no sev apkārtējiem. Mēs baidāmies kļūt vājāki, jo, tad liekas, ka sabruksim, ka mūs ievainos neatgriezeniski.

Turam buru! Un uz priekšu! Sākam dienu ar smaidu! Meklējam un stimulējam pozitīvas emocijas mūsu dzīvēs. Jā, sākumā tas būs ar piespiedu, bet ar laiku, notiks brīnišķīgas pārmaiņas un pozitīvais arvien vairāk ienāks mūsos!

Mīlestībā,

Raksta audio versija