Ir jāprot paskatīties uz pagātnes notikumiem bez emociju piesaistes, izprotot notikumu ķēdīti, izanalizējot kāpēc tava rīcība bija tāda kāda bija un kāds ir cēlonis tavai rīcībai…..taču prāts mēdz piespēlēt vainas apziņu, kas savukārt liek tagadnes mirklī rīkoties jau caur šo vainas apziņas prizmu……ak, un vēl šie paškritiskie čuksti…..”kāpēc es biju tik stulba? Kā es varēju tā rīkoties? Kāda es biju muļķe?”

Sevis šaustīšanai nebūs nekādas jēgas….notikums ir noticis….sekas jau ir iestājušās. Bet ko gan darīt? Samierināties ar sekām? Atstāt visu kā ir?

Viss ko mēs varam darīt ir esošās sekas vērst par labu, ja vien to ir iespējams izdarīt. Saprast, ka tas prasīs daudz pūļu un pacietības, līdz izdosies sekas pārvērst, pārveidot pozitīvā gultnē…

Ietērpsim šo visu konkrētā piemērā, lai labāk ideja uztveras.

Piemēram, sieviete attiecībās gūst traumu, jo viņas mīļotais vīrietis strīda laikā pārtrauc attiecības, paņem savas mantas un izvācas. Attiecības tiek pārtrauktas uz pāris mēnešiem. Paiet laiks. Vīrietis saprot, ka rīkojies pārsteidzīgi un meklē iespēju atjaunot attiecības. Attiecības tiek atjaunotas. Bet….Sievietes uzticība, viņas drošības sajūta blakus šim vīrietim ir pazudusi….un pats interesantākais ir, tas, ka viņa pat var nenojaust kāpēc jūtas nedroši līdzās partnerim…. Un kad notiek šis traumu process, pirmām kārtām, jāpazinās abiem iesaistītajiem, ja tas ir iespējams, otrām kārtām, sievietei jāstrādā ar sevi, lai izdziedinātu sevi un attiecīgi vīrietim jābūt pacietīgam, saprotošam, līdz šis dzienināšanas process notiks, jo tikmēr traumu sekas ik pa laikam izpeldēs.

Vēl, ļoti izteikti piemēri, ir mātes un bērni. Mēs jebkurš esam bērnībā ieguvuši kādu emocionālo nospiedumu no vēcākiem, un attiecīgi saviem bērniem esam tādus radījuši. Manuprāt, tieši šajās attiecībās ir vislielākā vainas apziņa. Mātes bieži vien jūtas vainīgas bērnu priekšā un attiecīgi izvirza viņu vajadzības priekšplānā par sevi aizmirstot. 

Arī man tā ir bijis, esmu ilgus gadus jutusies vainīga savu bērnu priekšā, jo attiecības ar bioloģisko tēvu neizdevās, pazuda pilnībā no viņu dzīvēm un protams, ka jutos vainīga, ko mēģināju kompensēt ar rotaļlietām, bet lai spētu pirkt rotaļlietas bija daudz jāstrādā….un sākās nākamā vainas apziņa, par to, ka daudz strādāju un maz esmu ar viņiem….vajadzēja arvien dārgākas rotaļlietas…..

Un protams, dzīve nolika pie vietas….ar finansiālo krahu….kad nācās pa jaunu izvērtēt un novērtēt! Katrā dzīves smagajā posmā ir vērtīgas dzīves pērles, ko sniedz mums Visums, lai mēs pamostos, lai kārtējais ilūziju plīvurs kristu, diemžēl tikai caur ciešanām mēs atdzimstam…. Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka daudzi no mums nespēj saskatīt, kad dzīve tā mierīgi pieklauvē….mēs negribam saklausīt šos mierīgos klauvējienus….un tad pienāk brīdis, kad dzīvei nekas cits neatliek, kā ar kāju atspert mūsu durvis vaļā….un tad jau ir dikti sāpīgi! Bet tas ir stāsts citai reizei.

Tā tad, rezumējot rakstu – atceramies, ka sevis šaustīšana nebūs produktīva. Apzinamies kāpēc notika tā kā notika, kāpēc rīkojāmies tā kā rīkojāmies un pieliekam visas pūles, lai sekas pārvērstu pozitīvā notikumā, lai tās izdziedinātu!